KO SAULGRIEŽOS DARĪT LABĀK PAR GAIDĪŠANU

Pagājušo gad šajā laikā es karsu uz silta lievenīša un rakstīju par to kā mēs saulgriežos pie ugunskura kaucam Saule Pērkons Daugava un kā mums vajag iet plikiem domāt par erotiku pļavās. Mana bipolārā daba, protams, arī šogad, sakutot savām barbara maņām, sākotnēji gribēja uzrakstīt par atkārtotu kailskriešanu lupīnās un pliķēšanu pa dibeniem ar nātru pušķīšiem.. Bet tad es nolaidos uz zemes un sapratu, ka internets jau būs gana pilns ar ēteriskiem aicinājumiem. Skaisti tie Saulgrieži, ne. Visi brunči un auglība, šašliks, saldā vate gadatirgos, saktas un vainagi. Ir ir skaisti, arī savā laicīgumā. Mani mīļākie svētki, pavisam nopietni. Īpaši forši, ja tam pieiet pavisam brīvi un cep pīrāgus ar omām un korķē vaļā modernākos hipsteraliņus ar tēti – visu līdzsvarā un lai pašam silti.

Bet ko gribēju teikt es. Vienu pesimistiski optimistisko.

Vai jūs esat pamanījuši kā mēs gaidām Līgo svētkus? Kā mēs gaidām vasaru, kā gaidām, ka beigsies jūnija lieti, gaidām kā sāksies karstums, gaidām, kad darbā iedos īso dienu pirms svētkiem. Mēs sadodamies rokās un gaidām vienā lielā, varenā gaidīšanā, vienā laidā. Sākam jau rudenī, īpaši gaidām novembrī, kad viss ir tik izbesījis un pelēks, ka nāk vēmiens, uzbudināti uzvelkamies janvārī, kad visi citi gaidītie svētki (un piķis) beigušies, un tad gaidās nomaucam vēl pavasari. Gaidās par to, kad beigsies sniegs, kad sniegs beidzot sāksies, kad atkal beigsies un ka nemaz tā arī nav bijis, gaidās, kad plauks pumpuri, kad būs garās brīvdienas, kad bērniem brīvlaiks-kur-lai-viņus-bāž un gaidās vai šogad darba svētkos iekritīs darba diena. Visu – gaidot. Cilvēks, īpaši mūsu platuma grādos, man šķiet, pēc dabas ir gaidītājs. Mēs nepaguruši gaidām Saulgriežus, gaidām papardi un vasaru. Kā tādu glābēju. Vai arī mums vienkārši cikls tāds vēnās. Nezinu. Un man pašai vispār šausmīgi patīk gaidīt – process, nevis rezultāts, tā man pat patīk teikt, bet reizēm tas tomēr ir bulšits. „Neko šajā pasaulē nevar dabūt uzreiz,” rakstīja Ziedonis, „Gaidu trolejbusa parādīšanos. Gaidu, kamēr kartupeļi izvārīsies. Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: “Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.”

Jūs saprotiet, ka mēs šodien, burtiski šodien, divdesmit pirmajā jūnijā, savā gaidīšanā – babams – un esam sagaidījuši, ka viss īstenībā ir beidzies un, ka daba jau sauc rudeni? Ka mēs gaidījām, ka nu tik būs, bet īstenībā palaidām garām galveno? Un, ka mēs neesam paspējuši pat apsēsties pavasara vidū uz auksta asfalta un nodomāt – vo, vells, ku dzestrs un labs pavasaris, ka’ varētu šito paildzināt, kaut nu Līgo tik ātri neatnāktu. Ka mēs pat nepaspējam kaifā nogārgt, cik labi kafija izdzērās februārā pelēcī. Mēs tikai ietvītojam, ka kafija izglāba šito stulbo mēnesi.

Un tad principā mēs gaidām visu laiku. Gaidām, kad būs normāla valdība, gaidām, kad būs normāls laiks, gaidām, kad būs svētki, gaidām, kad kāds iedvesmos, kad kāds pateiks kaut ko stulbu, kaut ko, par ko parunāt, gaidām, kad izaugs mati, gaidām, kad būs nauda.. Un kad sagaidām, visu noliekam (lasīt, atvainojos – nodi*šam), jo vairs tāpat nav labi un gaidām tālāk.

Bet, nu viss, zaķīši. Ir Saulgrieži, mēs esam sagaidījuši. Daba zvana ziemu. Jūs visu nokavējāt, muļķīši. Vasara bija tikko! Kad sprāga modernās pujenes un maijā ievas ziedēja. Tad jums vajadzēja aicināt draugus ārā lauzt ceriņus kaimiņu dārzos naktīs, tad vajadzēja dzert tos mazos balzamiņus un skraidīt priekā par garajām dienām, vajadzēja ar pēdējiem vilcieniem braukāt turpu šurpu un ielekt aukstā jūrā. Tagad TAS īstenībā vairs nebūs PA ĪSTAM. Tagad jau vasara vairs mūs negrib pa īstam, tēlo.

Tādēļ man ir divi ierosinājumi. Pirmais – neuztvert mani tik nopietni. Taču svarīgākais – rīt ne tikai smelties dabas spēku, lasīt, pīt un dudināt spēka dziesmas vai skatīties kā to dara citi beztabu un locīt pelmeņus. Es iesaku kādam vienkārši uzrakstīt, lai nāk kopā uzēst sieru un, jā, izskriet kā mazam muļķim pa pļavu. Tā arī dariet – ieejiet wacapā un rakstiet – „davai, ejam šodien uz pļavu, izdarām kaut ko galīgi traku, man mazliet kauns, jo es nezinu ko, bet es vienā blogā lasīju, ka vajag”. Nu, paskraidiet apkārt! Kam ir luste – brieniet ar Latvijas Radio 2 ausīs, uzpiniet auglības vainagu, nodejojiet auglības deju, apluncinieties ap savu mājās palicēju vai līdzgājēju. Bet par ko ne?! To gan es teikšu arī šogad – tajā naktī ir spēks. Kaut kāds baigs spēks, kad pakaukt pret mēnesi. Vai arī apēst sieru. Kā gribas. Kāds spēks? To gan es nezinu. Man vienkārši katru gadu ir tāda neargumentēta sajūta.

Galvenais – vajag mazāk gaidīt un vairāk būt te. Par to arī mans stāsts. Ejiet un iegoglējiet kādu pļavu. Pavisam nopietni. Un sāciet darīt siltas naktis, slapjas upes un, ja ne ar nātru pušķiem, tad vismaz plaukstas mīkstumu uzsist citiem pa dibengalu. Šodiena ir laba. Un priekšā ir burvīgs jūlijs, kurā gaidīt, kad biedzot kļūs vēsāks, jo apriebies tak tas karstums.. Joks joks. Priekšā vienkārši ir skaists jūlijs ar labām naktīm. Izdariet tā, lai novembrī atkal gribas gaidīt.

Die, pa pļavām, cilvēki!

 

 

 

 

 

 

P.S. Kā jau agrāk, pēc katra raksta esmu pieradusi ielikt post scriptum kā tādā alkohola reklāmā, kurā piebilst, ka tas kaitē jūsu veselībai un sorī sorī, arī tēja ir laba. Ir ir. Sori sori. Protams, ka es atkal nomaucu vispārināti un brutāli un ka jūs puse esat labi un jauki un izbaudāt arī pavasara dubļus. Bet vispār. Vai nav tā, ka drusku par daudz skrienam uz kaut ko, ko? Lai jums skaista un laba vasara divi tūkstoši septiņpadsmit! Aulēkšojiet rīt ārā un pierakstiet pilnu dienasgrāmatu ar vasaras piedzīvojumiem.

IMAGE – PINTEREST

Advertisements
Standard

11 thoughts on “KO SAULGRIEŽOS DARĪT LABĀK PAR GAIDĪŠANU

  1. fallintoyou says:

    Tieši šo man vajadzēja šorīt izlasīt. Šodien precos un ir gaidīts un gaidīts un plānots un vēl mazliet gaidīts, ka bail tagad nokavēt to mirkli, palaist garām.
    Pilnībā piekrītu visam, skaisti pateikts. Ir jāaptver, ka īstenībā esam jau to visu sagaidījuši. Atliek izbaudīt.

    Lai no tiesas skaisti Saulgrieži un visskaistākais saullēkts.

    Like

  2. BertaB says:

    Man nepatīk gaidīt. Man patīk, ja cilvēki dalās ar savām domām, bet neesam jau visi kaut kāda viena masa. Varbūt nav nemaz tik precīzi – mēs gaidām, mēs domājam? Varbūt labāk teikt par sevi? To it kā kopīgo masu, ko veido mēdiju, nav jāņem par pilnu rubli. Tur viņiem pamatā tādi pusizglītoti rakstītāji, kam Kombuļu Inese ir “tautas mīlēta māksliniece”, bet par Elīnu Garanču gan neko nav dzirdējuši.

    Like

  3. mmmm. labi lasās:) vispirms viss ir galvā – neapstrīdams postulāts. tai skaitā arī izvēle – priecāties par šeit un tagad vai gaidīt (rītdienu, kas never kams). ja uzreiz nesanāk izvēlēties pirmo, tad pirms visa, kas galvā, tur vajag vīnu 🙂

    Like

  4. Paldies, šis raksts bija labs un noderīgs atgādinājums tam, ka pasaulē ir dažādība, ka cilvēkiem ir ģimene un tā tad arī attiecīgi svin svētkus un izdarības kopā un vēl tam, ka es dzīvoju absolūtā savā burbulī. Pārāk uzkrītoši tīksminoties pati par saviem ugunsrituāliem bez alko, bez lopiņu tiesāšanas, bet, redz, ar svēto dūmu smaržu savos matos un drēbēs! Pat sašķebinājos par sevi tikko 😀 Laikam kalendāra svētkos būs jāiet dārzā, tādā pilnīgā bezgaidu režīmā – darboties ar rokām un ķermeni, dzirdot tikai putnus un savu elpu, divu savu kompanjonu sarunas.
    Jūs noteikti Miai nododat gaišu redzējumu par pasauli, svētkiem un esību. Tas ir iedvesmojoši.

    Like

  5. springrevolution says:

    Trīs reizes auglībai vārtïjos saulgriežu nakts rasā. Trīs bērni… Neriskēju vēl kādu reizi… Jauki un trāpīgi par “tieši un tagad”.

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s