KO SAULGRIEŽOS DARĪT LABĀK PAR GAIDĪŠANU

Pagājušo gad šajā laikā es karsu uz silta lievenīša un rakstīju par to kā mēs saulgriežos pie ugunskura kaucam Saule Pērkons Daugava un kā mums vajag iet plikiem domāt par erotiku pļavās. Mana bipolārā daba, protams, arī šogad, sakutot savām barbara maņām, sākotnēji gribēja uzrakstīt par atkārtotu kailskriešanu lupīnās un pliķēšanu pa dibeniem ar nātru pušķīšiem.. Bet tad es nolaidos uz zemes un sapratu, ka internets jau būs gana pilns ar ēteriskiem aicinājumiem. Skaisti tie Saulgrieži, ne. Visi brunči un auglība, šašliks, saldā vate gadatirgos, saktas un vainagi. Ir ir skaisti, arī savā laicīgumā. Mani mīļākie svētki, pavisam nopietni. Īpaši forši, ja tam pieiet pavisam brīvi un cep pīrāgus ar omām un korķē vaļā modernākos hipsteraliņus ar tēti – visu līdzsvarā un lai pašam silti.

Bet ko gribēju teikt es. Vienu pesimistiski optimistisko.

Vai jūs esat pamanījuši kā mēs gaidām Līgo svētkus? Kā mēs gaidām vasaru, kā gaidām, ka beigsies jūnija lieti, gaidām kā sāksies karstums, gaidām, kad darbā iedos īso dienu pirms svētkiem. Mēs sadodamies rokās un gaidām vienā lielā, varenā gaidīšanā, vienā laidā. Sākam jau rudenī, īpaši gaidām novembrī, kad viss ir tik izbesījis un pelēks, ka nāk vēmiens, uzbudināti uzvelkamies janvārī, kad visi citi gaidītie svētki (un piķis) beigušies, un tad gaidās nomaucam vēl pavasari. Gaidās par to, kad beigsies sniegs, kad sniegs beidzot sāksies, kad atkal beigsies un ka nemaz tā arī nav bijis, gaidās, kad plauks pumpuri, kad būs garās brīvdienas, kad bērniem brīvlaiks-kur-lai-viņus-bāž un gaidās vai šogad darba svētkos iekritīs darba diena. Visu – gaidot. Cilvēks, īpaši mūsu platuma grādos, man šķiet, pēc dabas ir gaidītājs. Mēs nepaguruši gaidām Saulgriežus, gaidām papardi un vasaru. Kā tādu glābēju. Vai arī mums vienkārši cikls tāds vēnās. Nezinu. Un man pašai vispār šausmīgi patīk gaidīt – process, nevis rezultāts, tā man pat patīk teikt, bet reizēm tas tomēr ir bulšits. „Neko šajā pasaulē nevar dabūt uzreiz,” rakstīja Ziedonis, „Gaidu trolejbusa parādīšanos. Gaidu, kamēr kartupeļi izvārīsies. Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: “Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.”

Jūs saprotiet, ka mēs šodien, burtiski šodien, divdesmit pirmajā jūnijā, savā gaidīšanā – babams – un esam sagaidījuši, ka viss īstenībā ir beidzies un, ka daba jau sauc rudeni? Ka mēs gaidījām, ka nu tik būs, bet īstenībā palaidām garām galveno? Un, ka mēs neesam paspējuši pat apsēsties pavasara vidū uz auksta asfalta un nodomāt – vo, vells, ku dzestrs un labs pavasaris, ka’ varētu šito paildzināt, kaut nu Līgo tik ātri neatnāktu. Ka mēs pat nepaspējam kaifā nogārgt, cik labi kafija izdzērās februārā pelēcī. Mēs tikai ietvītojam, ka kafija izglāba šito stulbo mēnesi.

Un tad principā mēs gaidām visu laiku. Gaidām, kad būs normāla valdība, gaidām, kad būs normāls laiks, gaidām, kad būs svētki, gaidām, kad kāds iedvesmos, kad kāds pateiks kaut ko stulbu, kaut ko, par ko parunāt, gaidām, kad izaugs mati, gaidām, kad būs nauda.. Un kad sagaidām, visu noliekam (lasīt, atvainojos – nodi*šam), jo vairs tāpat nav labi un gaidām tālāk.

Bet, nu viss, zaķīši. Ir Saulgrieži, mēs esam sagaidījuši. Daba zvana ziemu. Jūs visu nokavējāt, muļķīši. Vasara bija tikko! Kad sprāga modernās pujenes un maijā ievas ziedēja. Tad jums vajadzēja aicināt draugus ārā lauzt ceriņus kaimiņu dārzos naktīs, tad vajadzēja dzert tos mazos balzamiņus un skraidīt priekā par garajām dienām, vajadzēja ar pēdējiem vilcieniem braukāt turpu šurpu un ielekt aukstā jūrā. Tagad TAS īstenībā vairs nebūs PA ĪSTAM. Tagad jau vasara vairs mūs negrib pa īstam, tēlo.

Tādēļ man ir divi ierosinājumi. Pirmais – neuztvert mani tik nopietni. Taču svarīgākais – rīt ne tikai smelties dabas spēku, lasīt, pīt un dudināt spēka dziesmas vai skatīties kā to dara citi beztabu un locīt pelmeņus. Es iesaku kādam vienkārši uzrakstīt, lai nāk kopā uzēst sieru un, jā, izskriet kā mazam muļķim pa pļavu. Tā arī dariet – ieejiet wacapā un rakstiet – „davai, ejam šodien uz pļavu, izdarām kaut ko galīgi traku, man mazliet kauns, jo es nezinu ko, bet es vienā blogā lasīju, ka vajag”. Nu, paskraidiet apkārt! Kam ir luste – brieniet ar Latvijas Radio 2 ausīs, uzpiniet auglības vainagu, nodejojiet auglības deju, apluncinieties ap savu mājās palicēju vai līdzgājēju. Bet par ko ne?! To gan es teikšu arī šogad – tajā naktī ir spēks. Kaut kāds baigs spēks, kad pakaukt pret mēnesi. Vai arī apēst sieru. Kā gribas. Kāds spēks? To gan es nezinu. Man vienkārši katru gadu ir tāda neargumentēta sajūta.

Galvenais – vajag mazāk gaidīt un vairāk būt te. Par to arī mans stāsts. Ejiet un iegoglējiet kādu pļavu. Pavisam nopietni. Un sāciet darīt siltas naktis, slapjas upes un, ja ne ar nātru pušķiem, tad vismaz plaukstas mīkstumu uzsist citiem pa dibengalu. Šodiena ir laba. Un priekšā ir burvīgs jūlijs, kurā gaidīt, kad biedzot kļūs vēsāks, jo apriebies tak tas karstums.. Joks joks. Priekšā vienkārši ir skaists jūlijs ar labām naktīm. Izdariet tā, lai novembrī atkal gribas gaidīt.

Die, pa pļavām, cilvēki!

 

 

 

 

 

 

P.S. Kā jau agrāk, pēc katra raksta esmu pieradusi ielikt post scriptum kā tādā alkohola reklāmā, kurā piebilst, ka tas kaitē jūsu veselībai un sorī sorī, arī tēja ir laba. Ir ir. Sori sori. Protams, ka es atkal nomaucu vispārināti un brutāli un ka jūs puse esat labi un jauki un izbaudāt arī pavasara dubļus. Bet vispār. Vai nav tā, ka drusku par daudz skrienam uz kaut ko, ko? Lai jums skaista un laba vasara divi tūkstoši septiņpadsmit! Aulēkšojiet rīt ārā un pierakstiet pilnu dienasgrāmatu ar vasaras piedzīvojumiem.

IMAGE – PINTEREST

Advertisements
Standard

MĒS,MĀTES CIETĒJAS

blogam2

 

Jauns gads, jaunas zeķes, jauni gada kopsavilkumi soctīklos un pirmie ciniskie joki par aizejošajiem svētkiem. Gada tumšākais posms, gari vakari, nauda iztērēta, depresija urrā! Mani mīļie melanholiķi, sarosieties, ir laiks gruzīties.

Tikmēr Mia uzgāzusi uz savas jaunās pidžammas un sejas sīrupainu auksto kafiju, grīda ir lipīga kā labs piparu plāksteris ziemas klepum, es vāru cīsiņus, jo svētku paikas pārpalikumu man nav un dzeru minerālūdeni, jo, jā, tikko bija jaunais gads un es piedzēros burbonu. Back to basics, back to work. Atpakaļ darbā. Nu, mamma, tas ir darbs, bijāt taču dzirdējuši, vai ne? Mēs, mūsdienu mātes, esam to ierakstījušas visos portālos, ja tu būsi to palaidis garām. Mēs esam manifestējušas savu amatu kā pārcilvēcisku, mēs kā vegāni ar lopu spīdzināšanas viģikiem jūs barojam ar sarkastiskām bildēm par vecākošanu, kā feministes īsos matos, savus nēsājam milzu copēs kā kronī, pēc kura jums jāsaprot – mēs esam noguruši noguruši noguruši cilvēki, kuri visas cilvēces labā dara darbu, par kuru jūs mūs par zemu novērtējat. Mums nāk miegs, nē, mēs vairs nezinām, kas ir miegs, mūsu bērni staigā neatmazgājamām drēbēm, mums ir besis, mēs visu laiku kožam vīnu un nekrāsojam acis, mēs esam viedas savā mājastērpā, mēs spējam rast asu atbildi uz katru jūsu jautājumu, pat ja tas vairs neskar bērnus, mēs iemiesojam teju vai Dalailamas gudrību, jo izspiedām zīdaiņus. Pašas! Pašas ar savu dzemdi! Un ko pagājušo gad izdarīji tu? Droši vien neko tādu, kas salīdzināms ar mūsu mega darbu.

Un man jau sāk lēnu garu palikt kauns no tā, par kādām varonēm mēs pataisāmies. Ka visiem tagad mātes ar to arī asociējas. Mūsdienu kults – māte. Mātes, vegāni un fitness. Mēs ne ar ko neatšķiramies, mēs kliedzam savu viedokli visos medijos (nu, kā tagad es te, blogā) un viedoklis mums visiem lielākoties ir kā tankam (vai buldozeram vai traktoram, izvēlieties savu mīļāko smago tehniku).

Pa lielam visi, kuri nemāk bērnus, ir stulbi. Nedod dievs kāds bērnam piedāvās kompeti, VIŅAM-IR-TIKAI-GADS-UN-VIŅŠ-ĒD-TIKAI-TVAICĒTUS-BURKĀNUS-UN-MANU-MĪLESTĪBU-KURŠ-NEAPTĒSTAIS-PIEDĀVĀ-BĒRNAM-KONFEKTI. Atbildēšu – ja man būtu sešdesmit gadu un saviem bērniem pirms trīsdesmit gadiem es pēc kompetes būtu stāvējusi veikala rindā un pēc tam ar sviesta nazīti dalījusi trīs daļās, lai tiek katram, es arī tagad piedāvātu kompeti citam bērnam. Veselu! Svešam! Iedomājieties?
Protams, arī, nedod dievs un svētā Māra, ja kāds pajautās, kad bērns sāks iet uz poda vai ēst kotletes. Tas taču ir tikpat kā ratiņkrēslā sēdošam pajautāt par skriešanas sacensībām! Kurš atļaujas? Neviens! Un nedrīkst! Mums sāp, mūs aizskar, visiem būtu jāizlasa skolā vismaz piecas obligātās literatūras grāmatas par zīdaiņiem, bērnu attīstību un kunģa darbību. Tādēļ es no visas sirds ceru, ka mātes ir izstudējušas arī visu par automašīnu motoriem un autoservisā neapvainojas, kad mehāniķi dusmojas par stulbajiem sieviešu jautājumiem un aizspriedumiem par eļļām un visiem citiem tiem verķīšiem, kas kliksķ kā nevajadzētu.

Man šķiet, ka arī šeit ir noticis kaut kāds misanderstendigs (man kaut kur vēl likās, ka tāds ir noticis, bet vairs neatceros, kur). Mātes kļuvušas par cietējām un varonēm vienā personā, kurām jāceļ pieminekļi (kas gan nav slikta ideja, es aizietu nolikt ziedus par katru nākošo bērna zobu), vīri viņas nesadzird, trenuškām ir izdeldēti ceļgali un mums nav laika izpucēt māju, idioti, dzirdiet, jūs visi esat idioti, jo es nevaru paspēt izpucēt māju, lai gan uzlaboju jūsu valsts demogrāfisko stāvokli.

What. The. Fuck. Vecās, kāpēc mēs tādas kļūstam? Sākumā, kad bēbis ir bēbis un mēs neko nemākam, mēs jūtamies varonīgi. Ok, es jūtos varonīgi arī noliekot veiksmīgi gulēt bērnu un tiekot galā ar izsmērētu kaku (sorī, pārējā tauta). Bet es nejūtos varonis, jo guļu mazāk kā pirms diviem gadiem.
Ir daži ļoti forši un sakarīgi informatīvi raksti blogos par ikdienu un par „tu esi normāla, ja neesi ideāla” motivējošās sekcijas. Nice! Tādus vajag. Lasām, nopaijājam sevi, mēs neesam perfect. Mazā, veselīgā deva pašapziņai.
Bet kas notiek tālāk? Kur ir tas bloga ieraksts, kurš visām pirms bērna ieņemšanas sastāstījis, ka mēs tagad dekrētā varēsim dafiga gulēt, ka bērns būs maija saule, ka nākamajā dienā pēc dzemdībām visām vēdērs būs plakans kā pankūka un vīrs katrā algas dienā uzdāvinās gucci kurpes ar iegravētu mīlestības vēstuli par bērna izspiešanu? Kur ir tas raksts, kurš mums liek vienā brīdī šokā saraukt pieres, kad augstākminētais nenotiek? Kur ir raksts, kurā ir pierakstīts likums – tevi, māti, pašu svēto māti, neviens nedrīkst atļauties izvest no pacietības, visiem ir jāiepazīstas ar tabu jautājumiem un citas mātes nedrīkst pat uzdrošināties izskatīties labāk par tevi.
Kāda mamma, lūdzu, ar vēsu, mierīgu un, vēlams, humoristisku skatu (man nesanāca, es biju pēcdzemdību depresņiks un arī šokā, ka nevaru izmazgāt matus) vajadzētu uzrakstīt, ka būs čakars, bet vajag visu uztvert mazliet mierīgāk (omg, jā, ja kāds būs tik drosmīgs mātēm pateikt, ka lietas vajag uztvert mierīgāk).

Sievietes. Ja mēs esam izvēlējušās nodarboties ar mīlestību, galu galā iznēsāt bērnu un iekārtot viņa istabu ar dārgākām tapetēm kā pašas ziemas mētelis pēdējo desmit gadu laikā, mēs acīmredzot diezgan mērķtiecīgi esam sevi saskatījušas mātes un mājsaimnieces lomā. Un tas nav pārdabiski, ka mājsaimnieces pienākumos ietilpst berzt sūdainas, atvainojos, smilšainas grīdas, ka ilgi jāvāra zupa, lai mājas smaržotu pēc mājīguma (un lai instagramā būtu bilde), un, ka, jā, tam visam pa vidu arī jāvar izskūt paduses, lai patiktu savam vīram, kurš rukā no rīta līdz vakaram, lai  mēs varam nopirkt visu zupai, samaksāt kādam citam par grīdu beršanu (jā, starpcitu, varbūt sava mīļā miera labad atrodiet kādu, kuram daži latiņi noderēs tāpat kā tavi nervi tev pašai) vai arī augstu paceltu vidējo pirkstu, es gribēju teikt, galvu, aiziet ar visu bērnu pusdienas šodien paēst kafejnīcā (nopirkt viņam glutēna bulku, salātus ar majonēzi un sev kafiju ar jumtiņu).

Nevajag visu laiku dusmoties. Vienkārši nevajag. Mēs sākam izskatīties stulbi. Kad šķiet, ka visiem ir sačakarēta domāšana, visticamāk, ka sačakarētas esam mēs pašas, pilnas mēslu un nevajadzīgu domu. Un pašas sačakarētas, ja naivi domājām, ka visa bērnkopība būs easy as fuck (cik simboliski šis teiciens te iederas) un ka tagad visi pie tā ir vainīgi (īpaši mātes, kuras par to nerunā, jo, maitas, liek tikai smukas bildes). Manuprāt, mēs esam pietiekami lielas, lai saprastu, ka mute dota, lai risinātu situācijas (jā, ar vīru var pat nerunājot, piedodiet man šo šausmīgo perversiju), bērnam var skaidrot (kaut arī viņš šķietami neko nerubī), citām mātēm var pateikt, lai labāk atnāk ar tevi apēst kūciņu, nevis trako, un visiem tiem stulbeņiem, kuri neko nesaprot no bērnkopības (ņemot vērā, ka mēs pašas taču sapratām jau tīņa gados visu par zīdīšanas tehnikām un ilgumiem un zinājām, kāda izmēra kāja ir trīsgadniekam), mierīgi paskaidrot (jo neviens cits kā vien tu pati sevi pataisi par neiecietīgu muterīti), ka bērns vēl kakā pamperā un tu vadies pēc ŠINŠANŠUI, kuru, žēl, ka sarunu biedrs nav izlasījis, viņam patiktu. Autoservisā tieši par tādu pašu pamuļķi tevi uztver tie mehāniķi, mammīt.

Davai, audzināsim bērnus, kuri redz dziedošas un smaidīgas mammas, aicināsim vīrus uz randiņiem, ja viņi to nedara, un dzersim nepiedodami daudz šampanieša, ja tas notur pie dzīvības! (Tā kā nu es sāku izklausīties pēc pozitīvās domāšanas grāmatas, piebildīšu, ka šodien esmu netīriem matiem, jo pati vainīga, ka nemazgāju un ka es gulēju ilgāk, kamēr meita flomīšiem nozieķētu muti skaļi skatījās multenes, jo man bija slinkums. Un ka mēs ar Mārtiņu esam sastrīdējušies, čau, es tevi mīlu un gribu jaunas kurpītes!)

Lai jums normāls, sakarīgs jaunais 2O17 un galvenais, – visi dzīvi un veseli. Klausieties mūziku, cepiett ar draugiem picas un paskatieties uz sevi no malas.  Bučas no manis, sievietes, kura, paldies dievam, māk dzīvot un par to ir izveidojusi vienu vienīgo unikālo mammu blogu.

P.s. Protams, neaizmirstiet arī to, ka mani nevajag uztvert nopietni, pārsvarā necik. Es pati esmu tas, par ko runāju un es ļoti mīlu visas mammas.

P.P.S. Un es zinu, ka šis darbs patiešām ir reāls darbs, nevis aksioma, un, ka tas ir smags un labs. Tādēļ vairāk domāsim, kādu puķu kalnu uzdāvināt savām mammām māmiņdienā un cerēsim, ka kaut kad mūsu bērni to pašu sapratīs par mums. Cik gadus mums pašiem vajadzēja, lai saprastu lielo „wow mana mamma ir varonis” par viņām? 🙂

photo – pinterest

Standard

Kā mēs Miu satikām

blogammmmm

London Grammar. „Strong”. Ir tāda dziesma.

Mias dzimšanas dienai es biju sagatavojusies. Sagatavojusi es biju arī pleilisti. Mūsdienīgi. Ieelpot un izelpot mūzikā to bērnu. Taču nesanāca. Nesanāca nekas no manas sagatavošanās. Mia nāca ar citiem plāniem un Mia joprojām vieš savu.
Ir gandrīz divpadsmit naktī, pirms gada bija sākušās jau pirmās kontrakcijas. Tagad Mia aiz durvīm skatās multeni, kamēr tētis viņai velk rozā pidžammu (uzminiet, kurš pirms bērna piedzimšanas bija pret rozā krāsu un multenēm tik agrā vecumā), es esmu sev ielējusi burbuļus un atradusi jūtubē savu pleilisti „MIA”. Lieliem burtiem. Mēs zinājām, ka tā ir Mia jau no piektā mēneša.
Vai zināt kā viņu sauc? – man jautā vecmāte tikko rokās noķērusi slapju kunkuli. – Mia, – es cenšos kaut ko saskatīt. – Cik jauks vārds, – viņa saka.
Mēs zinājām, ka tā ir Mia jau sen. Man šķiet, ka es Miu zināju jau sen.

Toreiz mēs cītīgi remontējām savu namiņu. Es parsvarā gleznoju mazas glezniņas blociņos, ēdu ābolus un padevu Mārtiņam instrumentus. Savukārt Mārtiņš cēla mūsu mājas. Mūsu sienas, kuras es apkarinu, mūsu grīdas, kuras es netīru tik daudz, cik vajadzētu, mūsu krāsni, pie kuras es sildu pēdas, visu. Un tā kā pie māju gatavošanas pieder krāsas, lakas un putekļi, es laipni izmantoju iespēju mierīgu sirdi savu apaļumu izdzīvot vecāku mājās. Mammas kartupeļu pankūkas, tēta borščs, Game of thrones rītā vakarā, humpalu ķemmēšana, viss notiek.
Svētdienās parasti es centos privatizēt Mārtiņu vismaz uz dažām stundām prom no būvniecības darbiem, lai mani sapaijā un pasaka, ka esmu ārprātīga skaistule, lai arī uzburbusi. Tas bija ceturtais oktobris, divi tūkstoši piecpadsmitais. Trīsdesmit devītā nedēļa. Mēs aizbraucām līdz mežam palasīt sūnas un ķērpjus un tādā garā. Līdz astotajam mēnesim es pati cītīgi braukāju ar velosipēdu, taču tad tehnisku apsvērumu (zemas guļas) dēļ šo pasākumu man laipni ieteica atcelt. Tagad Mārtiņš mani saudzīgi vadāja uz bagāžnieka. Uz spilventiņa. Mīksti mīksti, pirms bedrēm pabrīdināja.
Mēs izstaigājām mežu, sabildējāmies, man besīja ārā visas manas resnās bildes, tad aizlaidām uz Daugavu un no smukām glāzītēm ierāvām Mežezeru. Toreiz es kaut kā biju palaidusi garām maģisko „pastaiga un šampis” opciju pie pārstaigātām nedēļām. Tas sanāca netīšām. Taču smuki. Galu galā vēl taču laiks atliku likām!
Mārtiņš aizbrauca strādāt, es pie vecākiem, droši vien apēdu vēl kaut kādas pankūkas un likos uz dusu.

Angus and Julia Stone. „Big jet plane”. Iet nākamais pleilistē.

Tie, kuri paši bijuši grūtnieces vai piedzīvojuši grūtnieces, zinās, ka ilgi pedējā mēnesī no rīta nogulēt nav iespējams. Grauž, berž un kaitina. Simtu viens tvīts piecos no rīta kā lec saule. Taču šodien, piektajā oktobrī, ap pulkstens vieniem dienā istabā ienāca mana mamma, lai apvaicātos vai viss kārtībā, ka tik ilgi guļu. It kā jā. Tikai kaut kā prasījās tā gulēšana. Kā pirms liela pasākuma. Un ķermenis jau nav muļķis. Tieši tam arī gatavojās.
Atkal pankūciņa un citas izvirtības. Un lēnu garu pēc ginekoloģiska rakstura pazīmēm sapratu, ka Kaut Kas Notiek. Pastāstīju mammai un mierīgu garu tusēju bulku tālāk (gan jau kādu arī apēdu). Dienu neatceros. Parasta tusnīša diena. Vakarā ginekoloģiska rakstura iezīmes sāka parādīties pastiprināti. Likos uz auss. Ar joka pēc sagatavotu kontrakciju aplikāciju. Ap pulkstens desmitiem tāda paša joka pēc aplikāciju iedarbināju. Un pa gultu stundu novāļājusies sapratu, ka gulēšanai vairs nav vietas. Aizrakstīju vecmātei intervālus un savu ginekoloģiskā rakstura pazīmi (tas ir kā vārdā neminamais Voldemorts, ja esat Roulingas cienītāji. Man vienkārši nepatīk kā skan korķis 🙂 ). Vecmātei izrādās maiņa, taču, jā, viss droši vien notiekot, lai tik turpinu sekot līdzi un cenšos pagulēt. Kā tad! Pagulēt! Tas ir tāpat kā likt pirmklasniekam pagulēt pirms klases ekskursijas! Grozījos grozījos, līdz nolēmu doties uz virtuvi. Nevienu nemodināt, sak, nav jau nekas traks, tikai moš ka dzemdēju, lai jau citi paguļ.
Paldies dievam, ka izgudroti viedtālruņi. Vēl piecdesmit reizes iegoglēju kā tieši jūt kontrakcijas un visus pārējos pribambasus (mazums, nepamanu, ka dzemdēju). Un, paldies Zakerberg, ka izgudroji feisbuku, nakts vidū čatā sametu trīs savas savstarpēji nesavienotas draudzenes, kuras tā arī visu nakti un gadu (priekā!) turpināja uzturēt man kompāniju.
Tā arī tā nakts pagāja. Kontrakcijas mistiski regulāras un veikli saīsinās to intervāls. Pieceļos, atbalstos pret skapi, papūšu, viss ok. Ceļas stiprumā, jā, bet nodomāju, ka, nu jau nu jau, ja šitās ir dzemdības, es varu dzemdēt vēl desmit bērnus, gan jau, ka esmu tikai pašā sākumā. Mierīgu sirdi čatoju ar dāmām, kuras savus bērnus jau pāris mēnešus sadzemdējušas, uz maiņām mostas uz barošanām un pabalsta kā normāla karsējmeiteņu grupiņa videnē.
Ap pulkstens trijiem jau nodomāju – labi, viss, vēl stundu un es modinu tēti un zvanu Mārtiņam, lai brauc šurp. Četros es nodomāju to pašu par pulkstens pieciem. Pa vidu sazinos ar vecmāti. Iesaka kāpt dušā, lai vieglāk. Nekāpju 😀 Lieki piebilst, ka man nav paredzētas mājdzemdības. Es nezinu, ko es turu. Vienkārši šķiet, ka tas viss ir baigi okei. Parunāju arī ar Miu. Ar sitieniem kā ikdienā šonakt neaizraujas. Bet pabaksta. Ir. Dzird. Ir pulkstens seši.

Ben Howard. „Only love”.

Mārtiņš tika saņēmis kādas trīs ziņas. Ka jābrauc šurp ar pirmo vilcienu. Ka jābrauc šurp ar nākamo vilcienu. Un tad galējais lēmums. Un viņš brauca. Es viņam vēl joprojām neesmu pajautājusi, ko viņš tad juta. Es pajautāšu.
Mammu es satiku pirmo. Un mamma, kā jau mana mamma, sāka jokot. Daudz un dikti jokot, jokot pie katras kontrakcijas, jokot starp kontrakcijām, jokot par tēti, jokot par laikapstākļiem, jokot kā joko mana mamma. Pēc stundas es jokus vairs nedzirdēju. Pulkstens bija ap septiņiem vai astoņiem rītā, es nebiju gulējusi visu nakti un viss notika aizvien sāpīgāk. Uzvilku smuku kleitu, satiku Mārtiņu un tētis mūs veda dzīvē. Otrdiena, sestais oktobris. Bruģis, sastrēgumi un kontrakcijas.
Slimnīca. Veiksmes. Paldies, buča, zvaniet. Kā jūs sauc, nolieciet virsdrēbes šeit, nē, jaunais cilvēk, šeit, iedodiet, lūdzu, mātes pasi, paldies, pārbaudīsim šo, pārbaudīsim to, lūdzu, dodieties pie savas vecmātes. Palāta ar vannu. Mia mani satiks ūdenī. Es vairs nejūtu kontrakcijas. Tās tik būs vienas varenas dzemdības. Viegli un skaisti. Ratatāāāā, es izdzemdēšu kaut piecus. Nogulies, Ieva. Septiņi centimetri. Vāu. Malacis. Divas stundas un viņai būtu jābūt klāt. Lieliski. Viss ir easy. Ejam dušā? Ejam. Viss notiek. Viss būs skaisti. Viss ir skaisti. Man nāk meita.

Ben Howard. „The fear”.

Un tad viss apstājās. Apstājās mani septiņi centimetri. Mans ieskrējiens, mans high way to hell, mans stairway to heaven, viss vienkārši apstājās. Mēs ar Mārtiņu izelpojām kontrakcijas divas stundas. Duša. Toņi. Duša. Bez izmaiņām. – Duram ūdeņus, Ieviņ. – Dodiet mums vēl divas stundas, – es saku. Un man dod. Duša. Toņi. Duša. Bez izmaiņām. – Duram ūdeņus, Ieviņ.Dodiet mums vēl laiku, – es saku. – Mēs nevaram, tas ir jādara. Un mēs dūrām. Un, mammas, kurām tas ir bijis, jūs taču mani saprotiet, vai ne? Jūs saprotiet, kur sākas īstās sāpes, vai ne? Jūs saprotiet, kur mostas zvēri, vai ne? Tur es lenām sāku mosties. Un tur sākās mana migla. Tur sākās Mārtiņš, kurš mani turēja. Turēja raudošu, turēja uz grīdas, turēja šūpolēs, turēja gultā, turēja pie sienām, turēja pie palodzes, turēja „esnevaruvairs” un turēja slēdzoties ārā. Es sāku slēgties ārā no bezmiega un kontrakcijām. Es aizmirsu, ka meita ir turpat, es diemžēl aizmirsu visu.
Stundas. Vienkārši gāja stundas. Mani pulkstens astoņi deviņi bija pārvērtušies pulkstens divpadsmitos un divos. Nekas nenotika. Septiņi centimetri. Bez izmaiņām. Es pazaudējos. Es pazaudēju sevi un pazaudēju Miu, es biju kaut kādā kosmosā, kurā es aizmirsu, ko šeit daru. Viss bija apstājies. Mēs ar Miu bijām apstājušās un nevarējām satikties.

Es nezinu, cikos tas notika, bet es saņēmu savu devu stimulācijas. Vēnā. Es vai Mia, tas jau ir cits jautājums. Mums vajadzēja satikties.
Es miru. Jūs man ticēsiet, ja es teikšu, ka miru? Mārtiņš saka, ka es brīžiem tiešām pamiru. Atslēdzos. Es vairs neatceros. Es to atceros kā miglu. Es atceros arī savu gļēvumu, jo es kliedzu, ka esmu gatava ķeizaram. Pretī visām tām mammām, kuras būtu gribējušas savu bērnu satikt dabiski, es kliedzu, ka es gribu ķeizaru. Es biju miglā un man likās, ka nomiršu. Es zinu. Gandrīz visām šķiet, ka viņas nomirs. Bet es tiešām miru.

Ben Howard. “Keep your head up”.

Vēl bez Mārtiņa klāt man bija Līga, mana vecmāte. Līga satika manu mammu, kad piedzima mans brālis. Pirms divdesmit gadiem. Mana mamma Līgu satika Māmiņu klubā, kur Līgai bija piedzimusi Marta. Kolosāla meitene brūniem matiem. Un mana mamma un Līga un Māmiņu klubā ievilktie vīri, viņi visi draudzējās. Un draudzējās gadiem. Un kad es paliku stāvoklī, mana mamma, tā pati, kurai ļoti patīk joki kontrakciju laikā, nešaubīgi man pateica – es gribu, lai tu esi labās rokās, tev vajag Līgu, es gribu, lai zinu, kur esi. Un es biju. Līga mani redzēja mazu. Un tagad viņa sagaidīja kā mazs piedzimst man.
Un Līga, protams, man neļāva nekādu ķeizaru. Visa mana migla gan neļauj vairs atminēties, kad un cik daudz Līga man bija blakus. Taču viņa bija tā, kura sagaidīja manu Miu.

Bet atgriežoties pie manas agonijas. Tā kā šampanietis slimnīcā nav pieejams, es tiku pie smieklu gāzes (kas patiesībā nav nekas smieklīgs, bet gan atslābinošs un dulls kā vīns). Es neatceros vai mana vēna vairs bija pieslēgta kaut kam citam, taču pie mutes es spiedu gāzi un dzēru kā ūdeni slāpstošs, vilku kā slīkstošs gaisu. Mārtiņš, domājot, ka nāves stunda ir klāt, runāja kaut ko par epidurālo anestēziju, taču tai vairs nebija laika. Beidzot viss notika. Beidzot plauka zieds, vērās durvis, sprāga lotusi un tādā garā. Viss notika. Beidzot viss turpināja notikt. Pulkstenis ne tuvu vairs nerādīja astoņi no rīta. Saule jau sāka sildīt zemu. Nāca pulkstens četri vakarā. Četri vakarā pret maniem desmitiem vakarā vakar. Mārtiņš man glaudīja galvu un teica, ka Mia jau nākot. Līga sagatavoja visu izstumšanai. Atgādināšu, ka smieklu gāze strādā kā mājas vīna tetra paka, tādēļ es vien sarkastiski noteicu „nu ta’ beidzot kaut kas notiek!”, sak, beidzot te kāds sāk kaut ko lietas labā darīt. Līga, piedod, tas nebija domāts sarkastiski. Es centos būt tikpat smieklīga kā mana mamma (mammu, tev sanāk labāk).

Youth. „Daughter”. Es nezinu kā tas gadījies, bet dziesmas tiešām nāk šādā secībā.

Es kliedzu kā zvērs. Kādreiz es nesapratu kāpēc gan vispār kāds dzemdībās, izņemot jaundzimušos, kliedz. Tāpat es domāju pulkstens vienpadsmitos un četros naktī savā virtuvē. Es domāju, kamon, noturi tak to savu kliedzienu, vai ta kauns nav.
Un tagad, pulkstens četros vakarā, sestajā oktobrī, es kliedzu tā kā nebiju kliegusi savu mūžu. Es tiešām kliedzu kā zvērs. Es nebiju vairs es, es nebiju nekas, es biju tikai kliedziens, akdievs, ja vien es jums varētu pastāstīt, kas es tajā brīdī biju. Es nejutu neko, tikai kliedzienu. Es ievilku gāzi, spiedu plastmasas masku sevā sejā dziļāk un dziļāk, it kā tas līdzētu ķīmijai iedarbīgāk izdalīties manās smadzenēs, un kliedzu. Es nejutu Mārtiņu, es nejutu Līgu, es nejutu Miu, es nejutu NEKO, tikai to kā kliedzu. Es pat neraudāju. Es biju tikai kliedziens. Es zināju, ka tas ir visu vai neko. Ka es tagad spiedīšu kaut miljons stundas, bet ka tas ir finišs, ka es spiedīšu un izspiedīšu kaut ziloni, ja no manis to prasīs.
Un tad es teicu, ka es vairs nevaru.
Nu, protams, ka es tā teicu.
Mati. Tur esot redzami melni mati, viņa man saka. Es nevaru, saku es. Ieva, tur ir redzami mati, man saka Mārtiņš. Visi kaut kur tālumā man to saka. Es esmu te, bet neesmu. Viņi ir te, bet nav. Mati. Tur esot mati. Man arī esot bijuši daudz mati, kad es dzimu.
Galva. Spied. Spied. Tu vari. Spied. Galva ir te. Mati. Viņa ir te. Spied. Viņa jau ir tepat. (Nu jau man acīs sanāk asaras. Es iedomājos, ka tā pati galva šņāc dziļā miegā aiz durvīm, cepumus un pienu saēdusies). Spied.
Un es spiežu. Es vairs nejūtu sāpes. Neko es vairs nejūtu.

– Vai zināt kā viņu sauc? – man jautā vecmāte tikko rokās noķērusi slapju kunkuli. – Mia, – es cenšos kaut ko saskatīt. – Cik jauks vārds, – viņa saka.
Un viņa ir man uz vēdera. Mia ir te. Slidena un krēmaina. Saspiestu degunu, saķepušiem matiem. Te ir Mia. Es raudu un man, protams, ir vienalga viss, kas noticis. Raud arī viņš. – Viņa tik labi smaržo, – es saku Mārtiņam. Silta. Silta. Viņa ir silta un slidena. Un mīksta. Un es esmu viņu gaidījusi mūžību. Es viņu zinu jau sen. Jūs man ticēsiet, ja teikšu, ka zināju viņu jau senāk? Es to nemāku paskaidrot.
Trīs kilogrami ar kapeikām. Piecdesmit divi centimetri. Vesels bērns. Mamma. Un tētis. Siltums. Kas vēl vairāk ir vajadzīgs, lai nāktu šajā pasaulē. Kas jebkuram vēl vairāk ir vajadzīgs. Kas vispār cilvēkam vēl vairāk dzīvē ir vajadzīgs, jūs man pasakiet.

Jose Gonzales. „Alive”.

Rietēja oktobra saule. Spīdēja laikam sestā stāva dzemdību palātā un mums bija piedzimusi meita.
Kad mani aizveda uz istabu, bija jau tumšs. Rudens tomēr. Miu ielika savā gultiņā, bet tā kā man prom bija aiztecējušas nepiedodami daudz asinis un es atrados „mēs ienāksim ik pēc brīža tevi pieskatīt, tu necelies” sarakstā, meitu iecēla man blakus. Es piespiedu pieri viņas un nekustējos līdz rītam. Goda vārds. Mēs nogulējam ar saspiestām pierēm līdz pašam rītam. Un rīti rudenī ir vēli.

Nick Mulvey. „Fever to the form”.

Ir nākamā gada oktobris. Vienpadsmit kilogrami. Septiņdesmit septiņi centimetri. Pirms pāris dienām viņa spēra pirmos soļus.
Pirmos mēnešus es biju total mess. Man bija bail un es daudz raudāju. Un turpināju gulēt saspiestām pierēm. Un rakstīju drusku emocionālākus bloga ierakstus kā tagad gribētos. Man likās, ka tas ir baigi traki – bērns. Sašķīda puse manu ilūziju (labi, es nemuldēšu, lielākā daļa) kā es gribu būt. Es dzemdēšu vannā, ar noskaņotu galvu, ar noskaņotu sirdi un viss būs šausmīgi skaisti. Viņa piedzima uz galda. Knupi es nedošu bērnam pirmos trīs mēnešus, lai veidojas pareizs sakodiens. „Mārtiņ, atved knupīšus” vienpadsmitos naktī trešājā dienā slimnīcā. Mana bērna galva netiks piesārņota ar multfilmām līdz gada vecumam. „Mia, kaķīt, es tev uzlikšu šito, lai uztaisītu vakariņas”. Nemaz nerunājot par ēdienu. Šovakar viņa ēda to pašu karbonādi, ko mēs un uzkoda saldos cepumus. Un desoja uz rinķi kā vilciņš. Priekā. Un tā nav mana vienaldzība. Tā ir mana brīvība domāt, ka mans  galvenais uzdevums ir palikt pašai pie veselā saprāta un izaudzināt krietnu, labsirdīgu un sirsnīgu cilvēku.
Audzināsim labus cilvēkus, davai? Vienkārši labus. Baltus, melnus, zaļus, dzeltenus. Ja viņi visi sāk uz vienas platformas – gludi un mīksti no dzemdes – kāpēc un kad mēs iedomājamies viņus labākus esam košākās drēbēs vai dārgākā autobenķī? Un sevi arī. Es nepieņemu nevienu argumentu.
Mia. Daudz laimes dzimšanas dienā. Es tev novēlu veselību un vienmēr siltu sirdi.

Mamma.

P.S.
Visu laiku es domāju, ka šis ieraksts netaps. Pēdējā laikā esmu tā svaidījusies un kautrējusies visādos viedokļos par „instagrāmā tikai tu un bērns” un „tā kā tu tikai sēdi mājās ar bērnu..” un „katrai muterītei jau tagad pa emocionālam blodziņam”, ka.. Ka, ziniet. Ejiet jus galīgi. Tas ir pats labākais, kas man ir iedevis visu. „Jēgu” raksta grāmatās, vai ne? Jā, jēgu. To man tas ir iedevis. Mana kolēģe Anete pirms dažām dienām rakstīja, ka viņas dēla dienā piedzima arī tētis un vecākais brālis. Tā ir. Todien, pirms gada, šodienā, tur piedzimu es, ne tikai meita.

Standard

Sadosimies rokās un pieņemsim savu iekšējo antiņu

bbbllllooo-pupi

Nu, ko, antiņi.

Pirmkārt, feisbuka opcijās man izleca lielisks no Satori trīspadsmitā gada avīzes bildēts Šlāpina raksts par vidējo latvieti. Latvieti, kurš nesapriecājas par ātru, kurš nesaka hop, pirms nav pārlēcis un kurš rēķinās, ka visa dzīve var būt viens liels grābeklis, uz kura kāpt un kāpt.
Otrkārt, noskatījos raidījuma „Adreses” jaunās sezonas pirmo sēriju ar Ķibilda un Īvāna sarunu par Antiņu, kurš jāj kalnā. Nu, arī par latvieti. Kurš ar savu mūžīgo kompleksu nekad nekur neuzjāj.
Un treškārt, visam pa vidu, palepojos ar Paraolimpisko spēļu medaļām un nosmīnēju par to baru, kuri dusmojās, ka Olimpiskajās mēs nedabūjām nevienu.
Un tur sākās mans monologs pašai ar sevi par latvieti.

Latvieši. Ak, jūs, vecie pedāļi. (Nopūšos). Es nezinu vai man sanāks pateikt visu tā kā domāju visu šo nedēļu, jo esmu ierāvusi vietējo aliņu un noskatījusies realitātes šovu par onkuļiem, kuri met nost riepu, nošausminājusies par to, ka kāds kaut ko tādu filmē, uzsitusi pati pa savu riepu un pienākusi pie kompja piebeigt pēdējās alus piles. Taču es uzrakstīšu. Man ir blogs, tad jau varu izteikties par visu nāciju.

It kā jau tā paaudze, kurai vēsturiskais mantojums dod pa nerviem, mainās. Jauniešus vairs neskar dzelzs priekškari un sāpe par sibīrijām. Varbūt kāds entuziasts apjausmā par trakām kara lietām izlasa pārīti obligātās literatūras ieteikumu un māmiņdienā paklausās, ko stāsta oma. To es tā, lielos vilcienos, protams. Bet ne mana, ne jaunākā paaudze vairs nav tie, kuri tā, līdz kaulam, saprastu vispārēju latvieša sāpi par nicināmajiem iekarotājiem un līdz ar to izjustu dažādas negatīvu emociju nokrāsas savos raksturos pie attiecīgiem gadījumiem. Tomēr. To laikam sauc par masu apziņu, taču latvietis paliek latvietis, arī jaunulis latvietis. Kaut kāds vienpatis savā būtībā, kurš vienmēr par daudz iedzēris sāks gruzīties, sapņot par savu viensētu ar suņiem un besīties par priekšnieku muļķi. Aizies uz visiem lielkoncertiem un salūtu, pālī stāstīs par savu sapņu uzņēmumu, taču nekad tā arī netiks tālāk par logotipa izveidi. Un es pat necenšos iedomīgi citēt stereotipus. Es varbūt mazliet runāju sākot no sevis. Vai arī vairāk kā mazliet. Who knows.

Kuram gan patīk jau pamatā būt Antiņam? Vientuļam, sirdī ieturētam ziemeļniekam ar saknēs ieliktu skaudību par kaimiņa lielo speķi un nemākulību izklaidēties un dozēt alutiņu saulgriežos. Nu, nevienam taču. Latvietis labāk velk paralēles ar indoeiropiešu valodu saimi, sak, tur taču grieķi, spāņi un itāļi, urā, bella, mamma mia, vīns un fiesta, mēs jau saknēs arī tādi! Lielās, brīvās dvēseles, kuras nez kāpēc kā augstākminētie saimes radi neprot sadzīvot ar vīra un sievas mātēm un jau sešpadsmit gados labāk izvācas uz kojām, nevis simts gadu garumā paaudžu paaudzēs nomaina vec vec vecāku mājas. Un nobīstamies mēs no lielām lietām, vai ne? Gribam būt lieli, bet valsts jau neatbalsta, nav vērts sākt. Piketos arī neiesim, lai tas tiek tiem brāļiem grieķiem. Un saslimt nedrīkstam. Neārstēs. Un daba mums vispār kā tāds sū*a Purvītis , viss pelēks vai zaļš kā sūna, ar dažiem sniega pikučiem starp tiem nodrā*tajiem bērziem un ausekļiem priekšā pa*aļā.

Nu, ir ir tā. Un es arī skeptiķoju. Arī es saraucu pieri sabiedriskajos transportos, nevis empātijā uzsmaidu katram bomzim. Jo es esmu latvietis parastais un, lai kā es censtos uz lietām skatīties brīvāk un kosmiskāk, manī tupēs un pa retam uzdzirkstīs mana latvieša iedaba.

Bet tad es ar smaidu šēroju to savu Šlāpina rakstu un ar draugiem runāju par paralimpiešiem. Un nodomāju. Abet klau. Varbūt nemaz nevajag kautrēties no tā, ka esam tādi? Drusku kūtri un aizdomīgi savā pelēkajā pavasarī pie piesalušām peļķēm dzerot krievu šņabi un lasot  Nāves ēnā? Ka paliekot pie banalitātes Dziesmu svētkos graužot grilētu desu un kāpostus un postojot instagramā bildi ar sēņošanu, mēs vienkārši esam mēs un tajā nav pilnīgi nekā smieklīga? Mēs tik šausmīgi kautrējamies no tām visām sliktajām latvieša īpašībām, ka galu galā kļūstam par 1) sarkasma pilnu tviterkontu, kurš smejas par latvju zīmēm katrā štruntā, citiem latviešiem un dzīvi kopumā vai 2) pus mūžu pavadām erasmusos un zem profiliem sevi pozicionējot kā pasaules pilsoņus. Abet varbūt ņemt un godīgi sev atzīties latvietismā? Ka esmu mīkstais, jo neesmu sācis savu sveču liešanas biznesu, tāpēc besī Annas svaigi atvērtā džemperu fabrika. Ka neesmu lasījis par politiku neko vairāk kā delfus, tāpēc di*šu, ka valdība ir cūkas. Ka videni pabeidzu tik sū*īgi, ka netiku budžetā un tāpēc kliedzu, ka ar augstskolas diplomu jūs variet noslaucīt savu dibenus.

Tas nav nesmuki būt latvietim. Arī tādam. Ne jau tas ir nesmuki. Bet smuki ir atzīt savas kļūdas, atzīt sevi un godīgi pateikt bārā kaut kādam anglim – vecīt, mēs esam nenormāli skaudīgi, ka tev ir tā guči josta, bet, jomajo, cik es sirsnīgi tevi rīt pacienāšu ar šmakovku un mana sievasmāte, suņa nagla pakaļā, tev labāko sautējumu uztaisīs, tikai, lūdzu, nem*z virsū Mildai. Un prozit.
Un smuki ir būt treknam un dabiskam mūsu purvu pelēkajā, tumši zaļajā, jūras zilajā. Ar dzērvenēm pa vidu. Un rozā bubertu un kartupeļu talku brūnā, sabradātā laukā. Ir taču mums te arī temperaments. Negaiss augusta vidū, kad tikko krīt zvaigznes, bet pēkšņi priedēs sašalcas tā, ka tu zini – viss, jādeso majās aiztaisīt logi un siltumnīcas durvis, lai mamma nenosit. Vai ziemeļblāzma janvārī, kad iznāc no pirts ar čomiem un nodomā, velns, ka šito ar pliku pakaļu nevar nobildēt un sievai aizsūtīt. Vai visi tie deju svētki un maratoni, līgošana lielpilsētu zaļumenēs, ceriņi pavasarī, lauku radu ķirbji bērnudārza helovīnos, ar svecēm nokrauta Krastmalas siena novembrī un, dies pas, neaizmirstiet ziedošanu visiem vēžiem un avārijām, to spēku tad! Piesardzīgs, taču istenībā sirsnīgs latvietis ir, manuprāt. Un grib līdzi itālim mentalitātē lēkt un ar koordinētām vidējā pirksta kustībām savas emocijas sastrēgumos izteikt, sulīgus slāvu izcelsmes izteicienus izmest pie katras neveiksmes un ar Īrijas biļeti novicināties pie Saeimas, kad algas par desmit eiro paaugstina, jo tas arī nekam neder. Sūkt savu rabarberu ķīseli pie televizora un vīkendā visiem masveidā izstaigāt Gūtmaņalu. Un piepīpēt stāvlaukumā nepazīstamam mašīnu un savu piemājas moiku ieteikt, tur pie Seņas var iet un atsaukties uz mani, Jānis, vecīt. Mēs labi taču tomēr esam, vai ne. Un meitenes mums riktīgi smukas. Arī tas.

Mazie, mīļie, resnie antiņi. Labprāt citēšu raidījuma Adreses izskaņu – „…bibliotēka ir uzcelta arī par spīti trūkumam un neticībai, un ķengām. Varbūt nevis stikla kalns vai gaismas pils, bet tieši spīts ir precīzākā šī mūsu simbola metafora. Antiņš jau arī uzjāja kalnā par spīti.”
Un varbūt nevis kautrēties sava spīta, savas greizsirdības un pelēkuma, bet uzvilkt dziļākos pūderpelēkos svārkus, piecirst kāju, pacelt galvu un uzjāt, nojāt, izjāt to, ko gribam.
Draugiem, kolektīvam, kolēģiem, ģimenei, istabas biedriem, dziesmu svētku korim un autobusa blakussēdētājam tādā pašā zaras jakā. Forši būt kaut kam piederīgam, ne? Nekautrēsimies būt latvieši un nekautrēsimies būt tieši tādi, kādi esam. Piederīgi savai mentalitātei.

 

P.S. Un, protams, ka mēs neesam tik melni, kādus es mūs te mālēju. Taču latvietim arī dažreiz vajag uzsist asini. Ne tikai ar panorāmu.

P.P.S. Un es zinu, ka vesels bars no jums ir ļoti atvērti, darbīgi un sirdī ārprātā itāliski cilvēki. Mieru tikai mieru, uz jums tad šis neattiecas. Uzskatiet to par mana rādītājpirksta iebakstīšanu mīkstā muguriņā tiem, kuri tēlo, ka nepakam nav latvieši un burkšķ, ka latvieši nav nekādi antiņi. Es gribēju teikt, ka esam gan. Un, ka tas nav slikti.

Illustration – Pinterest

Standard

ĪSĀ TRĪSMINŪTE BANĀLOS ŠĪSVASARAS ATGĀDINĀJUMOS

08c06c74b84e0c1cf09cb5b10a5af8ba

Kad visi-apnikuši-gribu-bēgt ir pārdzīvoti, kā jau normālai, nervozai sievietei pienākas, kosmoss parasti tad lēnītēm lēnītēm, pa pussolītim sāk visu iekārtot tā, lai dzīvot atkal gribētos pa malciņam vien.
Šim ierakstam nebūs nekādas pasaulīgas jēgas (kāda, protams, pilnīgi noteikti ir citiem maniem ierakstiem), jo es norunāšu nost to, ko saka visi vecie cilvēki un mēs ik pa laikam, laimīgāki jusdamies, nomājam ar galvām, ka, jāāā, tā jau ir.

Vakar, vīnu salillājusies, nācu no brīža līdz stundās ieilgušas ciemošanās pie kaimiņiem, nācu pusplikā vasaras blūzē un šortos, bērnu uz rokām. Ducināja pērkons, bet tieši tik vasarīgi mierīgā tālienē, ka omulīgi. Un zibens. Balts un silts. Un – ieslēdziet emocionālu mūziku – sāka pakšķēt lietus. Pļekš, man pa pauri, pa vaigu, viens, divi, pieci, pļakš pļakš. Tās lielās lietus piles, kas noplakšķ kā pļauka un pašķīst uz visām pusēm, trāpa acīs un atslēgas kaulos, dažreiz arī ausīs, nezinu kā. Un jūs jau zināt. Tādas piles, tieši šitā piļu šķira, parasti ātri vien pārvēršas lietusgāzē. Gāzienā. Tad, ja ir diena, visas tantes iepirkumu maisiņiem kā atsvariem abās rokās, tuntulē gāzelēdamās uz priekšu, onkuļi met peļķēs pussmēķētas cigaretes un visi paniski somiņās rakā pēc saliekamiem, sūdīgiem lietussardziņiem vai polietelēna maisiņiem. Vakar pulkstenis rādījā gandrīz desmit, visi jau silti kūņājās pie televizoriem, piestūķējuši guzas ar vakariņu kotletēm un es (apzinīgā māte) drošu sirdi varēju soļot pa mazākās ielas pašu vidu. Mias galvu satinu dzeltenā šalles turbānā, rumpīti kaimiņu aizdotā pledā, pati uzliku mīksto bēgšanai no lietus un mēs lēnu garu virzījāmies mājup. Virzījos ar to uz gurna iesēdināto, sakūņoto bērnu lietusgāzē, izmirkusi un uznāca raudiens. Labais raudiens. Par parastu laimību, par bērnu, par sevi, par citiem, par to, ka viss ir tik dumjš un labs reizē. Un piekodināju sev (un visam Instagrmam) nekad nekad nekad nekad neaizmirst, ka mums ir sirdis. Ka dažreiz ir jādomā banālā kategorijā – ka viss ir sūds, galvenais ir sirds.

Esot mammai ar laiku, protams, mainās arī galva procesā ar bēbīti. Bēbītis kļūst par bēbi un bēbis par bērnu. Bēbītim pāriet kolikas, viņš sāk pārvietoties, ar pirkstu rādīt uz lietām, iebraukt, kurš ir kaķis, kur brauc vilciens un kur laikā un telpā atrodama lampa. Skaidra lieta, ka bēbītis sāk arī krist gar zemi un šausmīgi dramatiskā vēzienā spiest pieri pie zemes, ja nedabū to, ko grib. Nu, gluži vai kā es. Un dažreiz es gribu saspiest savas rokas no dusmām līdz zilumiem (jo man nav tās foršās stresa bumbiņas, kuru dusmās spaidīt, asinsvadiem spiežoties no deniņiem kā filmās), es nemelošu. Māja arī joprojām sprāgst un vīrs ik pa laikam, mājās pārbraucis, sastop mani raganiskā paskatā pie nepabeigtām vakariņām un bērnu, kurš ieķēries kājā kož man nost ciskas. Taču pārliecība par to, ka ir noticis baigais vāks (lasīt – brīnums) aug proporcionāli bērna vecumam. Un kaut kādā ziņā arī rožainums. Es atgriežos pie baudīšanas. Baudīšanas ieelpot – izelpot – padejošu – ar – savu – bērnu – pie – luisa – ārmstronga – mans – bērns – mani – mīl – ar – katru – savu – elpojošo – šūniņu – un – tas – ir – vāks. Baudīšanas pa kluso smaidīt, kad spēlējas. Un krociņu, riepiņu, austiņu ošņāšanas. Nez, mēs tā kādu mīlam? Kā bērns. Šitā, ka galvu pret zemi sist gribētos. Tā, ka citādi nevar. Ka nevar bez paelpot kārtīgi un pakakāt. Skaisti ir tā mīlēt. Tāds mīksts un pārlietots vārds – mīlēt. Bet dažreiz vajag nepakautrēties par to parunāt. Te nu ir mani dažreiz daži teikumi. Ka mīlēt vajag. Pamīlēt. Pamīlēties arī.

Klausos koldpleju vecos saientistus un jellovus, lasu, ka manas muterītes pārlapojot šīs vasaras bildes un nostaļģiski nopūšas, ka, bļin, baigi labi bijis. Arī iemetu aci sezonālajās bildēs un sapratu, ka īstenībā ir bijis vairāk kā labi. Tik citādāka vasara. Ar vīnu (daudz es par to vīnu, bet smuks lietvārds un process pareizās devās), cilvēkiem un daudz lielāku jēdzību kā citreiz. Beidzot protu izvārīt baigi labo mannā putru, izcept tītara kotletes un fiftī šeids of biezeņi un biezzupas. Rakstīt atsāku. Zīmēt. Kustēties. Satiku cilvēkus. Runāju runāju un runāju. Vispār jau tie ir tikai darbības vārdi, ko uzrakstu un kas neko nemaina. Bet kā mainījies ir viss. Lūk, tas atkal ir vāks. Ieejiet savos instagramos un paskrullējiet sevi. Cik daudz visādu dienu bijis, cik daudz kūku sacepts, cik forši mežos iets un jāņots. Cik daudz cilvēkus tu ielaidi sevī? Cik daudziem nopaijāji galvas. Cik daudzi apprecējās. Sadzima. Cik daudz tu kliedzi no prieka un no dusmām. Cik daudz smuku siermaizīšu sabildēji. Un sevi smukā saulē pie labākās pinteresta sienas. Cik rītos un vakaros tev blakus pamodies cilvēks? Cik rītos un vakaros tu viņam esi pačukstējis kaut ko piedauzīgu. Cik sēnes sakapājis, cik sīpolus izraudājis, cik tostus pacēlis. Ieej un paskaties, cik īstenībā labi dzīvojam.

Šī ir pēdējā augusta otrdiena. Un viņa (ja pieņemam otrdienu kā pieslīdējušu sievišķi) vairs nenāks atpakaļ (jo gadi skrien kā stirnas un tādā garā). Piezvani omai un paprasi kā viņai sanāk uzcept tieši tik kraukšķīgas kabaču pankūkas. Zvani un prasi, kaut arī pankūkas esi cepis jau miljards un septiņas reizes. Nopērc no tantuka visus sīpolus. Nopērc sev par pēdējo naudu gladiolas. Paslēp saldētavā desmit salčukus. Aizved tēti pusdienās. Sakaltē pīlādžus. Uzdāvini pīlādžus kādam stulbenim. Aizraksti mammai, ka viņa ir baigi labā un vai viņa, lūdzu, varētu uztaisīt vīkendā bubertu. Uztaisi sēņu talku. Nopērc milzu emaljas katlu ar puķītēm un vāri zupu. Dod zupu visiem. Nopērc suni. Piesaki sevi un piecus draugus klūdziņu pīšanas nodarbībām. Sadāviniet opjiem savus šķībos grozus un kartiņas “opītim no mazdēla”…
Es, protams, varētu turpināt. Esmu pielijusi ar baigo iedvesmu darīt otrdienu. Dariet otrdienu. Izdomājiet kādu un kāpēc. Bet dariet. Pilnīgi mazu un niecīgu.
Kosmoss nav muļķis. Viss sabirs pa vietām.

Sleep well un izdariet pa dienu kaut ko tādu, ko gribas ielikt instagramā. Ja nopietni, tad tiešām izdariet kaut ko foršu. Nu, tādu, nezinu. Maziņu, bet lielu.

Standard

Kā es no interneta izdzēsties gribēju

BLOGAM

 

Es sev it kā visu laiku domās lieku šeit rakstīt atkal, taču viss cits notiek svarīgāk un sevis preperēšana (jo nenoliegism, ka tādi blogi viens psihoterapijas seanss vien ir) kļūst sekundāra un par nākamnedēļ točna uzrakstīšu.
Un tā nu es tomēr sevi izvilku no gultas (protams, ka atkal ir jau nakts), lai uzrakstītu.. lai ironiskā kārtā uzrakstītu internetam kā es gribēju no interneta izdzēsties. Jā, jā, pazust pavisam. Izkūpēt, izgaist, dramatiski uzsist pa delete pogu, pazust nebūtībā, nu, šitādā garā. Nē, mani nevajā nekādas internacionālas aģentūras, nē, es neesmu pagaidām (joks joks) nevienu vēl noklapējusi, nē, ar manu psihisko stāvokli viss vēl plus mīnus ir sakarīgos rāmjos un, nē, neviens nekur nav nopludinājis bildi ar manu pliko dibenu.
Ja tevis nav internetā, tevis nav vispār. Tā tur bija, ja? Man vienkārši internets tā apnika, ka man gribējās ieiet mežā, samaksāt kādam, lai uzceļ man smuku būdiņu un lasīt čiekurus iekuram. Varbūt es maaaaazdrusciņ mazdrusciņ piekusu no – banāli – bet negatīvā, besīgā, dramatiskā internetā. Varbūt es maaaaazdrusciņ dabūju no kosmosa pretī par savu cilvēkmīlestību un pārēdos komunikāciju. Varbūt maaaazdrusciņ man internets sāka izskatīties pēc viena liela līdzībās noštancētu cilvēku katla. Varbūt maaaaaazdrusciņ es apjuku un kaut kur internetā pazaudēju to kā gribu būt. Bet ar visu to man gribējās izdzēsties no interneta, jo man viss šeit apnika.
Taču cilvēka dabā ir cikliski atkārtoties savās darbībās un beigās es no mīlas līdz naidam atkal nonācu pie mīlestības. Runājot līdzībās, protams.

Pēc pagājušā gada trīsdesmit pirmā jūlija feisbuka posta motīviem rakstīšu arī tagad. Es rakstīju par latvieti, kuram viss besī. Toreiz man bija pilns taimlains visādiem nost-ar-bēgļiem plakātiem un es patēloju drusku gudrāku kā esmu, dusmīgi diskutējot pie katra šāda ieraksta un ari tad man bija mazliet apnicis internets. Un arī tāpēc, ka man viss besīja.

“Latvietis vispār acīmredzot ir tāds cilvēks, kuram visu laiku kaut kas vienkārši – izmantošu šo labi iesakņojušos un raksturojošo slengu -BESĪ. Tā primitīvi besī. Nevis besī savā jomā, specializācijā, lietā, kuru pārzina, lietā, kurā orientējas, bet BESĪ tā tīri vispārīgi.
Pasaule runā par gejiem? – besī geji. Mediji raksta par bēgļiem? – besī bēgļi. Ārā līst lietus? – besī lietus. Besī pārdevējas, besī rindas pie kasēm, besī autobraucēji, besī riteņbraucēji, besī gājēji, besī bibliotēka, besī sastrēgumi, besī prezidents, besī eiro, besī krievi, besī kaimiņi, besī, ka jānis uzsācis savu biznesu, viss besī. Dodiet vēl! Dodiet, lūdzu lūdzu, tikai kaut ko, par ko pabesīties, jo mums patīk, ka besī! Ko tu dari trešdienu vakaros (ja neesi hipsters un neej uz Pienu)? – besos!”

Cilvēki mēdz pārspīlēt sevi un sākt samudrīt lietas. Un ikdienu. Iztaisīties, pārcensties un sacensties. Nolikt tevi, nolikt mani, nolikt kā tu noliec, nolikt, ka visi mauc uz prāta vētru, aizmaukt uz prāta vētru, nolikt meinstrīm jumi un ūsiņu tirdziņos, apmeklēt tirdziņus, nolikt blogus, lasīt blogus, nolikt hipsteru kāzas un galu galā paši apprecēties šķūņos. Labi, ka ne nolikt karoti. Cilvēkiem sācis patikt kasīties, kasīties un kasīties. Piekasīties. Dusmoties. „Man ir iedots internets, oo, plašās āres, es atnākšu izkliegties un pats vainīgs, stulbeni, ka esi ar mani internetā un, starpcitu, tev bildē nepareizi kurpes sasietas!”. Un arī priecāšanos cilvēki mēdz samudrīt. Arī to. Dusmīgie jau nav vienīgie, kas cenšas.
Skaidra lieta, ka arī es esmu mudrījusi līdz nelabumam (savu attieksmi, cilvēkus, izraustītas uzacis un sevi), un, paldies dievam, pa šauru, garu taciņu, esmu nonākusi līdz stāvoklim, kurā man vairs nepatīk samudrītas lietas (jā, esmu apgarota ka’ traks). Tādēļ es tagad no rīta līdz vakaram muldu par tiem tomātiem dobēs, pļavām un pabučošanos. Nesamudrītas sarunas. Normālas, sakarīgas sarunas, kurās visi visus ciena. Man patīk, ja neiztaisās tā kā nav. Nu, nevienam jau nepatīk, es zinu. Bet sanāk dažreiz. Par to jau esmu runājusi. Ka man patīk grauzt ābolus no zemes un piedzerties baigo šampi, nu, no tās sērijas. Un atzīt savas kļūdas. Pateikt, ei, vecais, es šodien biju pakaļa, jo tu biji stulbenis, bet patīc man tāpat. Lai ir vienkārši un godīgi. Apēst roltonu, nopirkt piecas kleitas, pieteikties uz vienu branču, un atzīt, ka diviem tu nepelni naudu, ja nopērc piecas kleitas, pastrīdēties ar vīru, paraudāt no beša, ticēt, ka visi cilvēki ir labi (nav nav, es zinu) un ēst putru. Nedramatizēt. Neokšķerēt. Nekult lieki. Neapvainoties ilgāk kā vajadzētu. Man patīk nesamudrīt sevi. Man patīk ticēt, ka nesamudrot sevi, arī kosmoss tevi mazāk čakarēs. Lēnu, mierīgu garu mācīties elpot un beigt par visu besīties. Nemelot sev. Būt tik vasarraibumainam, apaļam un greizsirdīgam, cik spogulis rāda. Cienīt citus. Pajautāt sev par ko tad cits ir sliktāks. Saprast, ka nav.
Un kaut kur tam visam pa vidu es internetu salasījos un sadzīvoju par daudz un gribēju izdzēsties. Man negribējās, lai to kāds redz, man gribējās pašai ar sevi padusmoties, ka visi tur ir drusku sajukuši prātā. Izdzēsties un iet mežā.
Tad es patiešām arī kļuva mazliet klusāka, taisīju vairāk pesto un ēdu vairāk sautējumus ar meitu, runājos ar pārdevējām un onkuļiem vilcienos, pavēru krelles, pazīmēju, nomierinājos un lēnā garā atkal sāku gribēt cilvēkus.

Un neizdzēsos. Un sēžu miega vietā un rakstu internetam, no kura gribēju izdzēsties. Jo man joprojām patīk cilvēki. Vecie, dusmīgie muļķi. Un prātvēderi. Ciniķi un selfiju māsteri. Muldētāji, perfekcionisti, pedanti un tenkotāji. Viņi visi man patīk. Man patīk cilvēku lobīšanās, mainīšanās un psiholoģiskā kustība, man naivi patīk cilvēki un man patīk, ka cilvēki ir visādi. Mana draudzene Laura noteikti atkal groza galvu, jo viņa, mans miers un mīlestība, mani parasti veiksmīgi cenšas piezemēt un atgādināt, ka cilvēki mēdz būt idioti. Taču lielākoties es viņos visos vispirms redzu kaut ko labu. Aiz visas tās mudrīšanas. Es viņiem visiem iedošu pīlādžu vīnu un kompetīti, paklausīšos, palasīšu, varbūt nodomāšu, ka tas nu gan tomēr tiešām ir idiots, un vēlāk atkal turpināšu domāt, ka viņi visi man patīk. Taču man laikam šķiet, ka es vienkārši zinu, ka aiz mudrīšanas kaut kas ir apakšā. Ka tur kaut kam ir jābūt (jā, prāta vētra, vecie). Līdz nākamajam bābiskajam kraham, kurā gribēsies izdzēsties no interneta : ) .

P.S. Mani post scriptum vienmēr top nākamajā rītā un ir par to, ka es gribēju rakstīt kaut ko vienu, bet uzrakstīju citādi. Šo es arī laboju simts reizes, jo negribēju samudrītu tekstu. Taču es tik sen neesmu rakstījusi, ka man vajadzēja tikt pāri tam rakstīšanas uzkārienam. Es bieži baidos, ka man aptrūksies, par ko rakstīt un es sākšu sevi atražot. Un aptrūkās jau ar. (Un vēl varētu būt, ka es par daudz attaisnojos. Kā nesen teica viena mana draudzene – apnicis visiem attaisnoties par asumiem. Tādēļ par šo ierakstu īsumā – jūs, vārdsakot, man, goda vārds, izbesījāt un tad atkal sākāt lēnām patikt atpakaļ, tā ir).
Bet vakarnakt beidzot man atkal atnāca domas un pieraksti uz papīra, un, tā kā es joprojām veiksmīgi turpinu lietot internetu, varētu sākt beidzot rakstīt biežāk. Par to, kas besī un par citām foršajām lietām.
Ejiet mežā svētdienā, bučas, čau! (Un izmantojiet vārdu besis retāk kā es)

Standard

Dažas intīmas rindkopas par veco,labo vilceņu tēmu

iririr_blogam

 

Šo es iesāku rakstīt jau pāris dienas atpakaļ. Kad apkārt bija izplosījusies vētra un pēdējās vēja paliekas vēl plivinājās kaut ko aizmirsušas. Un šodien, saulgriežos, rīta pusē, kad iekšā vispār burbuļo kaut kādas dzīvības sulas un orgāni jūt kosmosu, es nolēmu rakstu piebeigt.

Todien es sāku rakstīt tā –
Vējš psihopātiski mētājas turpu šurpu un es nesaprotu vai tas, ko viņš svaida ir lietus vai dūmi no skursteņa. Kāds kaimiņos iekurinājis krāsni un droši vien nobubinājis, ka tādā laikā pat suni ārā nedzen. Suņi tad mitriem deguniem ieritinās pie krāsnīm vai klēpjos, klēpjos ieritinās arī miegaini bērni un nogurušas galvas. Paieskāt aiz austiņas. Suņus, bērnus, mīļākos. Televizorus var atstāt fonā burkšķam par neko un jūs pusguļus skatāties kā zemu skrien mākoņi. Sajūta tāda, it kā pasaule šausmīgi ātri grieztos. Garām mākoņiem, garām mākoņiem, garām mākoņiem. Mums jāsalabo virtuves nosūcējs, tas vējš metālu purinādams ir neizturams.

Un tad es turpināju šorīt.
Šodien, otrdienā, divdesmit pirmajā junijā, istaba ir iesilusi un mazliet iekonservēta blīvā gaisā, tādā, ka drīz vien pie neatvērtiem logiem krekli sāktu lipt pie miesas un nāsis kutinātu siltums, nevis pliks gaiss. Tad būtu jānoguļas uz grīdas, uz koka dēļiem, kuriem vēl nav trāpījusi saule, jānoģērbjas plikiem un slinki vienam uz otra jāuzmet roka vai kāja, jo ir pārāk karsts, lai saskartos ciešāk. Un jāskatās griestos.
Saule ir un nav, visa diena ir bieza dūmaka un viss ir mikls un sulīgs.

Tagad, kad dažādas garīgās prakses, sevis izzināšana vienkāršākos vai sarežģītākos veidos ir uzņēmusi apgriezienus, un tagad, kad puse Latvijas skrien pokaiņos un indijās smelties iedvesmu un otra puse par to smejas tviterī, ar meitenēm, atsaucoties uz nesenu rakstu kādā no žurnāliem, aizrunājāmies par to, ko tagad, šobrīd un šeit sievietei nozīmē būt vilcenei. Vilcenei tajā skaistajā izpratnē, kura patīk arī man – sakot, ka vajag nopaijāt savas ovālās krūtis, pieskarties otra mugurai un pagaudot uz mēnesi. Jo vispār es pat tā kā drusku apvainojos uz tiem, kuri par to smejas. Bet par ko gan es neapvainojos.

Es ticu, ka daļai, kā minēja kāda no druškām, sēdēt ar pavērtām kājām pret spoguli uz aukstas flīžu grīdas pliku dibenu un sevis apzināšanās būtu daudz par daudz un ka tas nemaz visām nav vajadzīgs. Un ka tagad sievietei nav laika staigāt kleitā bez apenēm un plivināt vējā pinkas. Galvas, es, protams, domāju. Un arī kursus atgādinājumam nevienai nevajag. Tāpat visas mākam maukt pa dzīvi.
Bet man tomēr šķiet, ka šobrīd dabā ir noticis kaut kads misanderstendings un (redzu kā pie horizonta parādās feministes ar plakātiem un lāpām) tieši tagad, šobrīd un šeit sieviete ir reāli aizmirsusi, ka būt vilcenei ir forši. Ja ne uz flīžu grīdas pliku dibenu savus orgānus mācoties, tad paprasot vīrietim – mīļais, ienāksi ar mani un pliku dibenu šodien pļavā? Smieklīgi, teiksiet. Bet nav. Forši tas ir. Un tieši te jau mēs esam kaut kur apmaldījušies – ka mums tas šķiet drusku smieklīgi, drusku par bohēmisku vai nevajadzīgu. Bet es saku, ka visiem vismaz reizi divās nedēļās vajag ar otru ieiet plikiem dibeniem pļavā.

Es vienmēr muldu vienā muldēšanā par visu citādo, par visu savādo, ačgārno, nepareizo un pareizo, dīvaino un glīto neglītajā. Bet vēl jo vairāk es cenšos muldēt par visu īsto. Un man pa īstam ir dzemde, garāki mati kā vīrietim, šmaugāks viduklis un apaļāks dibens, ar kuru pļavā brist. Es esmu tieši tāda. Tāda vilcene es arī esmu.
Un dievīgas ir tās sievietes zēngalviņās, plakanām krūtim un puicisko gaitu. Un dievīgas ir arī visas drag queens ar locekļiem savīstītiem zeķubikšu stingrībā un pašapziņu kā bejoncei. Un svarovski kristālos ietinušās un arī galošās un rozā kostīmā pēc disenes. Sievišķība ir dievīga, jebkāda sievišķība, tā ir debešķīga un skaista un enerģiska, tā ir sākums un mitra zeme.

Izejiet agrā rudenī dārzā, tādā rīta miglā, kad septembra saule vēl silda, bet nakts dzestrums jau kož rokās un uzmetas zosene. Kad spalviņas saceļas, plūmes paukšķ cietas pret zemi un krūtsgali savelkas vēsumā zem krekla kā zirnīši. Izejiet vīrieša kreklā tādā rītā ārā paelpot. Vai uzpīpēt. Pīpē tādā rītā, ja gribas. Pīpē un dzer melnu kafiju. Tikai izej tādā rītā, kad pirksti kūst pie krūzes klāt. Un dibena vaigi nosalst vēsi. Savelcies gaisu un tad ielien tāda cieta un vēsa viņam blakus zem iesildītas segas. Tas ir šamanisms, tā ir vilcene. Un pajautā viņam vai tas nav skaisti. Vai tavs aukstais dibens nav skaists, pasaki, ka daba to apmīļoja, ka tu pačurāji turpat dārzā un tev palika auksts dibens no rudens rīta. Pajautā viņam to čukstus, tuvu tuvu ausij pajautā, pašauj roku zem segas un novelc pa muguru ar vēsu plaukstu. Un tālāk. Un pasaki, ka tu esi vilcene un pagaidi, lai viņš pasaka, ka tas ir skaisti.

Sieviete ir vilcene, sit mani nost. Savu bērnu es no rītiem apošņāju kā vilcene, kā kuce kucēnu. Apošņāju katru stūrīti un maliņu, vai ir mans, vai viss kārtībā. Un dubļos, mēslos un negaisos pēc sava kucēna lekšu, kājas lauzīšu un atņirgtiem zobiem saplosīšu visus, kas pāri darīs. Savu alu sargāšu, savu midzeni, savu cilti, savu baru, visiem pretī metīšos, kas sliktu gribēs. Un vilkam siltā alā nākt ļaušu. Mājas. Un savā.

Mums ir neērti runāt par slapjiem orgāniem, mums ir neērti nostāties plikam un spalvainam otram pretī. Tāpēc vien būtu puse smīnošo jāaizdzen uz pokaiņiem, indijām vai kursiem par sevis apzināšanos. Jo kauns (mans mīļais kauns) mums visiem ir vienam no otra. Kauns, ka viens noģērbjas pliks un noliekdamies kartupeļus mizo, kauns, ka krūtsgali spiežas, ka dibeni lieli. Stulbi liekas mežā iet un kaukt. Bet, ja jūs, kas neesat mežā kaukdami bijuši, zinātu, cik grūti, sāpīgi tas ir un kā vajag sevi salauzt un tad tādam salauztam kāpt atpakaļ gultā. Un cik cilvēcīga, cik īsta sajūta ir pēc tam. Mans vecais, labais kaunums. Vilkam nav kauna. Mums ir biroji, elektromobiļi un kauns. Un smieklīgi šķiet vilcenēm būt.

Šonakt iestājas astronomiskā vasara. Vienos trīsdesmit četrās naktī pēc Latvijas laika. Rīt ir darbi un gatavošanās svētkiem, bet paguliet par dažām stundām mazāk. Aizbrauciet abi uz jūru, nopeldieties pliki. Es nezinu, kāda tagad ir jūra, bet varbūt tieši šodien jūra ir silta. Tu, vilcene, ierauj šampi, piespiedies siltām krūtīm pie viņa muguras. Paelpo sāļu gaisu. Un apraudies, ja sanāk. Nu, jūra – kas var būt vēl banalāks šādā naktī diviem par jūru.
Vai pamodini viņu vienos trīsdesmit četrās un izejiet pagalmā. Arī pilsētas. Arī, ja līst. Apsēdieties uz apmalēm vai zālē vai ejiet puspliki pa ielu, pa asfaltētu ielu un domājiet par vasaru un uzšaujiet viens otram pa apaļu dibenu, sadaliet rīgas upeņu balzamiņu mazās padomjlaika glāzītēs un saskandiniet par sevi, par savu stulbumu un savu skaistumu.
Ja jums nav kauns, aizbrauciet iebrist pļavā. Pliki, protams. Nu, pasaki man, vai tu esi kādreiz pliks pļavā bridis. Brien zābakos. Lai pēdas nekut, lai punķainam nav svētki jāsvin. Vai paprasi, lai tevi pļavā ienes. Saplūciet puķes, pamīlējieties un brauciet mājās to pušķi izkaltēt. Tad ziemā, strīdu karstumā, virs plīts karāsies tāds vasaras vakars, kuram jūs pāri plikām miesām būsiet pārbriduši, mitri vai nosaluši pieskārušies. Karāsies, kad tu būsi dusmīgs uz otru, karāsies kā tāds gabals jūsu un tu nevarēsi saprast vai krāmēt vai nekrāmēt čemodānu.

Tu esi vilcene, klausies. Tu esi vilcene pēc savas būtības, saki man ko gribi. Tu esi vilcene otram, sev un baram. Un mēs to aizmirstam un mums nāk smiekli par vagīnām, sēkliniekiem un dzīvību. Bet tā taču mēs esam, katru dienu viens otram tā mēs esam, ar tādu miesu un iekšām.

Man likās, ka es rakstīšu gari un daudz un pirksti iedzīvinās ainiņas ar siltiem, kopā salipušiem vēderiem un mīkstām rokam vienam pie otra, bet es sēžu saulē plikām kājām, ar cepumiem nozieķējusies meita skatās kā ārā lido mušas saulē sakarsušiem spārniem un ir saulgrieži. Drīz visi saliks galvā vainagus, saspraudīs uz iesmiem šašlikus un gaidīs paģiras. Un tas viss ir forši. Jāņi ir mani mīļākie svētki. Man naivi šķiet, ka latviešos, neskatoties uz grilēšanu un alu bundžā, tomēr uz Jāņiem mostas kaut kāda kripata mežonīguma un tālākā vai tuvākā galvas nostūrī viņš, latvietis, jūt, ka viņā ir kaut kāds pirmatnīgums. Ka katram pa kluso gribas izbraukt no pilsētas, savā stūrītī, uzēst kotletes, ar čomiem zāli nopļaut, nopļaut kādu aliņu, pamīlēt sievu zārdā, nosaukt priekšnieku par idiotu un pie ugunskura nozvērēties savā dzīvē kaut ko mainīt, uz rīta pusi izdzert pēdējo vinčiku un nogaudot saule pērkons daugava, apraudāties, izšņaukt degunu piedurknē un no rīta mosties citādam.

Vilkam būt ir forši. Labi, par vilku es nezinu. Es zinu par vilcenēm. Es zinu ka ir forši staigāt svārkos bez apenēm, to pačukstēt otram, ka ir forši arī mežā koku apķert, ka pabučoties pilnmēnesī ir medžik un ka dažreiz der būt pirmatnēji stulbam un ar pie dibena salipušajiem gaiļbiksīšiem ziemā ārstēt klepu. Pamēģiniet kaut ko no tā visa. Ir baigi labi sajust sevī dabu arī katru dienu ostot asfaltu, tramvajus, brančus, dārgas tupeles un kompi.

Lai jums silti un sulīgi Jāņi! Uzšaujiet kādam pa dibenu! (Vēlams, pazīstamam)

Photo – Pinterest

Standard